32. nodaļa
PASAULES GALS
Mirstošā ēna
"Kad iegāju Sarga būdiņā,
Sargs pie aizmugures durvīm skaldīja malku.
- Drīz sāks kārtīgi putināt, -
Sargs noteica, rotaļīgi vicinādams cirvīti. – Šorīt nomira četri zvēri. Rīt
droši vien nomirs vēl vairāk. Šī ziema būs īpaši neganta.
Es novilku cimdus, piegāju pie
krāsns un sildīju sastingušos pirkstus. Sargs sīki saskaldīto malku sasēja,
iemeta šķūnī un aizvēris aizmugures durvis, pakāra cirvīti pie sienas. Tad
atnāca man blakus un arī sildīja pirkstus.
- Izskatās, ka tuvākajā laikā man
atkal vienam būs jādedzina zvēri. Tava ēna man, protams, labi palīdzēja. Bet ko
nu darīsi, tāds jau ir tas mans darbs.
- Vai ar viņu jau ir tik slikti?
- Neteiktu gan, ka labi, - Sargs
atbildēja, nošūpojis galvu. – Jau trīs dienas neceļas augšā. Es, protams, viņu
pieskatu. Bet vai nu iesi pret likteni... Saki, ko gribi, ir lietas, pār kurām
cilvēkam nav varas...
- Vai es varētu ar viņu
aprunāties?
- Protams. Parunājieties. Bet
tikai ne vairāk kā pusstundu. Pēc pusstundas man jāiet dedzināt zvērus.
Es pamāju.
Sargs noņēma no sienas atslēgu
saišķi, izgāja pagalmiņā un atslēdza ēnu laukuma dzelzs vārtus. Tad ātri pagāja
man garām un, ticis pie būdiņas, atvēra durvis un ielaida mani iekšā. Būdiņa
bija tukša, tajā nebija nevienas mēbeles, ledaini aukstā grīda bija izlikta no
ķieģeļiem. Pa logu šķirbām drausmīgi pūta. Bija tik auksts, it kā būdiņa būtu
celta no ledus.
- Tā nav mana vaina, - teica
Sargs, pamanījis manu pētošo skatienu. – Nedomā, ka es viņu te turu sava prieka
pēc. Ēnām pienākas nomirt šeit. Tā ir jābūt. Es tikai ievēroju noteikumus.
tavai ēnai jau vēl ir paveicies. Reizēm nākas te vienlaikus turēt veselas trīs
ēnas...
Man negribējās sarunu vilkt
garumā, un es klusēdams pamāju. man bija skaidrs, ka nevajadzēja viņu atstāt te
vienu pašu.
- Tava ēna ir tur lejā, - teica
viņš. – Kāp lejā, tur ir mazliet siltāks. Tikai gaiss gan siltāks.
Sargs aizgāja uz būdiņas tālāko
stūri un pacēla no mitruma uzburbušo pagraba lūkas vāku. Uz leju veda vienkārši
sanaglotas koka trepes. Sargs nokāpa pirmais un māja man ar roku. Es nopurināju
no mēteļa sniegu un rāpos nopakaļ.
Degunā iesitās kodīga mēslu
smaka. Logu šeit nebija, telpa nekad nav tikusi vēdināta. Pagrabs nebija lielāk
par parastu pieliekamo, tā trešo daļu aizņēma lāva, uz kuras gulēja mana galīgi
novārgusī ēna. Sajutusi mani, viņa pacēla galvu. Zem lāvas es pamanīju māla
nakstspodu, bet kaktā – greizu sametušos galdiņu ar nespodri degošu sveci. Nekā
vairāk, kas varētu dot gaismu vai siltumu, te nebija. Zem kājām – mitra zeme.
Ledains aukstums lien zem apģērba un stindzina līdz pat kaulam, Mana ēna, līdz
ausīm ietinusies segā, lūkojās manī ar nekustīgu, nedzīvu skatienu. Izskatās, ka
sirmgalvim tiešām bijusi taisnība – viņa vairs ilgi nevilks.
- Es tad nu iešu, - Sargs sacīja,
nicīgi viebdamies no smakas. – Parunājieties vien! viņa jau par vārgu, lai
varētu tev pieķerties...
Kad Sargs bija prom, ēna ar
mājienu piesauca mani klāt, aicinot apsēsties galvgalī.
- Atvaino, - viņa čukstēja. – Tu
varētu uzkāpt augšā un pārbaudīt, vai Sargs nenoklausās.
Es pamāju, uzrāpos pa trepēm,
pacēlu lūkas vāku un pārliecinājos, ka augšā neviena nebija.
- Neviena nav, - es sacīju.
- Mums jāaprunājas! – ēna tā kā
atdzīvojās. – Īstenībā es neesmu tik savārgusi, kā izskatos. Protams, ar
veselību nav diez cik labi. Bet nelabuma nav, un arī paiet varu pavisam braši.
Tā jau ir tikai sargam domāta komēdija!
- Protams! Kāpēc tad vēl? Lai
pamuļķotos? Toties man ir izdevies iegūt laiku. Mums vajadzētu aiztīties tuvāko
trīs dienu laikā, citādi es te izlaidīšu garu no aukstuma. Kauli jau tādi kā no
akmens. Kas tur augšā par laiku?
- Snieg, - es atbildēju, bāzdams
rokas dziļāk kabatās. – Naktī gaidāms sals. Auksts pēc suņa.
- Kad snieg, nomirst daudz zvēru,
- teica ēna. – Sargam būs vairāk, ko darīt. Jābēg, kamēr viņš aizņemts. Kamēr
viņš dedzinās zvērus Ābeļu mežā, paņemsi atslēgas, kas viņam karājas pie
sienas, un atslēgsi būdu.
- Bet vārti?
- Pa vārtiem nevar. Sargs tos
slēdz ciet. Un tur arī viss redzams kā uz delnas. Ja viņš tagad būs uzminējis,
tad viss ir cauri... Pāri sienai nevar tikt. Es taču neesmu nekāds putns...
- Bet kā tad lai aizbēg?
- Paļaujies uz mani! Man ir tāds
plāns, ka tikai turies. Es tagad daudz ko zinu par Pilsētu. Man palīdzēja tava
karte, un arī Sargs šo to stāstīja. Viņš jau vairs netic, ka es varētu aizbēgt,
tāpēc mīļu prāt visu ko izpļāpā. Un tu jau arī esi malacis – iemidzināji viņa
modrību. Protams, mēs esam velti nosituši daudz laika, bet pagaidām viss notiek
pēc plāna. Sargam ir taisnība – es šobrīd tiešām esmu par vārgu, lai savienotos
ar tevi. Bet gan jau brīvībā atjēgšos, un tad mēs atkal būsim kopā. Un tad būs
tā, ka gan es palikšu dzīva, gan arī tu varēsi atkal kļūt tāds, kāds reiz biji.
Es neko neteicu, tikai cieši
vēros vārgajā sveces liesmā.
- Kas ir ar tevi noticis? – ēna
jautāja.
- Kāds es biju agrāk?
- Liecies nu mierā! Vai tiešām tu
šaubies?
- Diemžēl. Es tiešām šaubos. Un
kā vēl! Es taču neatceros, kāds esmu bijis. Vai ārpasaule ir tā vērta, lai tajā
atgrieztos? Un vai es pats esmu tajā bijis tā vērts, lai pie tā atkal
atgrieztos?
Ēna grasījās kaut ko teikt, bet
es, pacēlis roku, viņai neļāvu runāt.
- Pagaidi! Ļauj pateikt līdz
galam! Es vairs neatceros, kāds reiz esmu bijis, bet tagad es esmu pieķēries
Pilsētai. Man patīk Bibliotēkas meitene, un Pulkvedis arī ir labs cilvēks. Man
patīk vērot zvērus. Protams, ziema ir gana skarba, toties jebkurā citā laikā
šeit ir ļoti skaisti. šeit neviens nedara citam pāri un ne ar vienu nestrīdas.
Dzīve ir ļoti vienkārša, taču visa kā ir gana! Un visi ir vienlīdzīgi. Neviens
ne par ko nesūdzas, neko citiem neņem nost. Jāstrādā ir daudz, bet visi to
labprāt dara. Tas ir darbs tikai darba pēc, ja negribi, - nedari. Nav ne
skaidrības, ne nelaimju, ne ciešanu..."
- Ne naudas, ne īpašuma, ne
rangu, - ēna turpināja manā vietā. – Ne tiesu, ne slimnīcu, ne vecuma, ne nāves
baiļu. Vai tā?
Es pamāju.
- Un ko teiksi? Kāpēc lai aizietu
no šādas pilsētas?
- Tā nu ir gan, - ēna noteica un,
izvilkusi roku no segas apakšas, ar pirkstu saberzēja izkaltušās lūpas. – Es
saprotu, par ko tu runā. Pasaule, par kuru tu runā, ir ideāla utopija. Man nav
iemeslu tādu apstrīdēt. Tu varu darīt, kā gribi. Ja nu tā, es arī tepat lēnītēm
nomiršu... Tomēr tu palaid garām kaut ko svarīgu.
Pēc šiem vārdiem ēnai uznāca
klepus. Es pacietīgi gaidīju.
- Vai atceries manus vārdus par
to, ka šī ir kroplīga pilsēta? – viņa turpināja. – Ka pilnīgi viss tajā ir
nepareizs un neīsts, un tieši tādā nozīmē tā ir pilnīga? Lūk, tā. Tu tagad runā
par pilnību. Bet es tev pastāstīšu par kroplīgumu un neīstumu! Klausies labi!
Pats galvenais – pasaulē nevar būt absolūtas pilnības. Tāpat kā nav iespējams
mūžīgais dzinējs. Tu taču zini, ka entropija nemitīgi pieaug. Kā tev šķiet,
kādā veidā Pilsēta izlādējās no liekā haosa? Protams, tev ir taisnība: Pilsētā
visi – varbūt izņemot Sargu – dzīvo bez strīdiem, apvainojumiem un kaislībām.
Viņiem visa kā pietiek, viņi dzīvo ļoti mierīgu, vienmērīgu dzīvi, kurā nekas
nenotiek. Bet kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka viņos pašos kaut kā trūkst?
- Jā, es to ļoti labi saprotu, -
sacīju.
- Un tieši tāpēc Pilsēta ir
pilnīga. Tāpēc, ka viņi ir atteikušies paši no savas būtības. Tieši caur sevis
pazaudēšanu viņu dzīve ir izstiepusies līdz bezgalīgumam. Neviens nenoveco,
neviens nemirst. Vai gribi dzīvot mūžīgi? Nav nekā vienkāršāka. Atraujies no
savas ēnas kā no nabas saites un nogaidi, līdz tajā būs izsīkusi dzīvība. Kad
nav vairs ēnas, nav arī problēmas. Bet dzenāt Pilsētas putas patiešām var
bezgalīgi.
- Dzenāt putas?
- Par to es vēl pastāstīšu...
Galvenais ir tas – kas tevī ir īsts un kas nav. Tu man teici, ka šajā Pilsētā
nav strīdu, aizvainojumu, kaislību. Lieliski! Ja vien Dievs dos veselību, es
aplaudēšu par to ar abām rokām. Taču padomā: ja nav strīdu, aizvainojumu, kaislību
– nav arī to pretstata. Nav prieka, svētlaimes, mīlestības. Jo tieši tāpēc, ka
pastāv izmisums, vilšanās un skumjas, pasaulē rodas arī prieks. Nekur nebūs
sajūsmas bez vilšanās. Tas tad arī ir tas īstums... Un vēl ir Mīlestība! Kas
tev ir ar to meiteni no Bibliotēkas? Var jau būt, ka tu viņu tiešām mīli, bet
šīs jūtas ne pie kā nenonāk. Jo viņai nav šī sava īstuma. Cilvēks, kurš
aizmirsis, kas viņš īstenībā ir, nav cilvēks, bet staigājoša mirāža. Kāda jēga
būtu mūžīgi dzīvot tādu dzīvi? Ja es nomiršu, tad taču tu kļūsi par vienu no
viņiem un nekad neatstāsi Pilsētu...
Smags un auksts klusums
pārplūdināja pagrabu. Ēnai atkal uznāca klepus lēkme.
- Bet es taču nevaru aiziet,
atstājot viņu šeit. Lai arī kāda viņa būtu, es viņu mīlu un man viņa ir
vajadzīga. Sirdi nepiemānīsi. Ja tagad aizbēgtu kopā ar tevi, es noteikti pēc
tam nožēlotu. Bet, ja vienreiz no šejienes būšu aizbēdzis, vairs nekad šurp
neatgriezīšos.
- Sasodīts! – noteica ēna,
apsēzdamās gultā un atbalstīdamās ar pakausi pret sienu. – Ar tevi nav jēgas
strīdēties. Mēs jau tik ilgi esam pazīstami, un tu vēl aizvien esi tikpat
spītīgs. Ko īsti tu gribi? Lai mēs bēgtu trijatā – tu, es un viņa? Bet tas nav
iespējams! Cilvēki bez ēnas ārpus Pilsētas robežām dzīvot nespēj.
- Es to labi saprotu, - sacīju. –
Bet varbūt ir jēga tev bēgt bez manis? es tev palīdzētu...
- Nē, tu neesi labi sapratis! Ja
es aizbēgšu un atstāšu tevi vienu, tava dzīve pārvērtīsies par murgu. To man
stāstīja Sargs. Visas ēnas mirst šeit. Arī tās, kas izdzītas no Pilsētas,
atgriežas šeit nomirt. Citādi tās nespēj nomirt līdz galam, bet viņu saimnieki
mētājas pa mūžību ar pusbeigtām sava "es" atliekām. Šim nolūkam jau
arī ir domāts mežs. Tur dzīvo tie cilvēki, kas nav spējuši līdz galam nogalināt
savu ēnu. Citiem vārdiem sakot – ja es aizbēgšu viena, tevi izdzīs mežā un tu
tur apmaldīsies un tā klīdīsi mūžīgi. Tu taču esi dzirdējis par mežu?
Es pamāju.
- Bet arī paņemt viņu līdzi uz
mežu neiznāks. Šī meitene ir pilnīga tāpēc, ka neatceras, kas viņa ir. Bet
pilnīgie cilvēki dzīvo Pilsētā. Dzīvot mežā viņi nevar, un tu vienalga paliksi
viens. Tev atliek tikai bēgt kopā ar mani.
- Bet kur paliek aizmirstais
"es"?
- Ir nu gan Sapņu lasītājs, - ēna
nopūtās. – Kas tad lai to zinātu, ja ne tu?
- Bet es tiešām nezinu.
- Nu tad es tev izstāstīšu. Zvēri
to aiznes ārpus sienas. Viņi ar elpu ievelk sevī cilvēka atmiņu un izsviež to
ārpasaulē. Gluži kā dubļus vai putas, kas Pilsētā sakrājušās pa nakti. Līdz ar
ziemas atnākšanu viņi mirst. Bet tos nenogalina ne ziemas aukstums, ne bads.
Viņus nogalina cilvēcisko kaislību smagums, ko tiem uzkrāvusi Pilsēta. Kad
iestājas pavasaris, piedzimst jauni zvēri. Tik, cik bija nomiruši. Mazuļi
paaugas, tieši tāpat uzsūc sevī cilvēku "es", bet pēc tam nomirst.
Vai tu gribi pilnību par tādu cenu? Uz vājo un neaizsargāto rēķina, uz to
rēķina, kas padevīgi nes savu nastu?
Es neatbildēju, tikai pētīju savu
zābaku purngalus.
- Kad zvēri nomirst, Sargs tiem
nocērt galvu, - ēna turpināja. – Jo tieši tur zvēriem glabājas cilvēka
"es". Notīrījis galvaskausus no miesas, Sargs tos uz pusgadu ierok
zemē. Tad tie ir atslābuši, tiek izrakti ārā un nodoti Bibliotēkai. Sapņu
lasītājs galvaskausu saturu izlaiž brīvībā. Sapņu lasītājam – tādam kā tu,
jābūt jaunienācējam Pilsētā, tādam, kura ēna vēl nav nomirusi. Viņa izlasītie
cilvēciskie "es" izlido ārā un izkliedējas atmosfērā. to tad arī
nozīmē "vecie sapņi". Vārdu sakot, tu veic sazemēšanas funkciju. Vai
saproti, ko es saku?
- Saprotu, - es atbildēju.
- Kad nomirst Sapņu lasītāja ēna,
viņš pamet šo darbu un kļūst par parastu pilsētnieku. Tādējādi Pilsēta līdz
bezgalībai spodrina savu pilnību. Klājot vienu nepilnību virsū citai un
nolaizot tās putas, kas tad uzpeld virspusē. Vai tā ir īstā pasaule? Vai tādai
tai ir jāizskatās? Paskaties uz to no vājo, nepilnīgo būtņu pozīcijas. No
zvēru, ēnu un meža cilvēku pozīcijas.
Es ilgi – tik ilgi, ka sāka sāpēt
acis – skatījos sveces liesmā, nesakot ne vārda. Tad, noņēmis brilles, ar
plaukstu noslaucīju asaru, kas nez kā bija gadījusies acs kaktiņā.
- Gaidi mani rīt trijos, - es sacīju. – Esmu ar mieru. Šī nav tā vieta,
kur man jābūt."